Lirika un balsis
Es nododu jums savu grāmatu. Nevis sakrātu un veiksmīgāk vai neveiksmīgāk sakārtotu krājumu, bet grāmatu, ilgāku gadu darba un dvēseles pieredzi. Dzeja manā izpratnē nenozīmē ne īpašus salīdzinājumus, ne īpašus ritmus, ne īpašu dzīves materiālu. Dzeja ir īpašs dzīves veids, tieksme atklāt, saprast, izjust un izsacīt, nonākt līdz citam cilvēkam. Viss pārējais — tie ir amata smalkumi. Ļoti grūti parādīt atklātībai to, kas ir dziļi intīms, neatdalāms no sevis paša, taču tikpat grūti un neiespējami to paturēt sevī. Vienīgais attaisnojums — paliekot pašam, neko neiegūt sev par labu. Tas attaisno dzejas rakstīšanu un publicēšanu. Uzskatiet šo grāmatu par mēģinājumu saprasties. Starp manām rindām skanēs arī citas balsis. Tie ir mani draugi un darba biedri no dažādām zemēm un dažādiem laikmetiem; ar viņiem esmu saaudzis, tos atdzejodams. Es palīdzu viņiem skanēt latviski, viņi palīdz pasacīt to, ko neprotu. Tā tas ir dzejā, un tā tas ir dzīvē. Nav iespējams saskaitīt tos cilvēkus, kas mani ietekmējuši, kas bijuši manas grāmatas līdzautori, nav iespējams paredzēt tos, kas mani vēl ietekmēs. Dzejniekam grāmata ir kā pieaudzis bērns, kas aiziet no mājām savās gaitās. Es vairs nevaru to ne atsaukt, ne pāraudzināt. Atliek tikai cerēt, ka tā nonāks labās lokās.