Pēdējās dzejas. Vēstules Veronikai Strēlertei

1940. gada 1. martā nomira dzejnieks Edvarts Virza. Trīs mēnešus pēc viņa nāves sabruka Latvijas valsts. Notika kaut kas briesmīgs, kam ļaudis nebija sagatavoti. Tas tik tiešām bija pasaules gals tām paaudzēm, kas bija dzīvojošas, un bērniem, kuri bija dzimuši neatkarīgās valsts laikā. Latvijā iebruka padomju okupācijas armija. Sajuka visu lietu kārtība. Cilvēkus apcietināja, deportēja, šāva. Tad ienāca vācieši, pret kuriem Pirmajā pasaules karā bija cīnījušies latviešu strēlnieki, to starpā arī Virza. Virzas iepriekšējais dzejoļu krājums «Dzejas un poēmas» bija iznākušas 1933. gadā. Viņa atstātos dzejoļus varēja izdot grāmatā 1941. gada novembrī ar virsrakstu «Pēdējās dzejas». Sastādītāja Elza Stērste savās atmiņās raksta, ka vācu cenzūra nebija ļāvusi publicēt 11 dzejoļus ar skaidri patriotiskām tēmām. Taču «Pēdējās dzejās» iespiestie dzejoļi saviļņoja gan mūsu kulturālo vidi, gan dzeju mīlošos lasītājus. Tā laika pārdzīvojumi bija tuvi dzejoļu noskaņai. «Pēdējo dzeju» otrais izdevums sekoja nākamā gadā.