Cenšoties glābt labāko draugu, britu kareivis Noa Afganistānā piedzīvo sprādzienu un nonāk slimnīcā kritiskā stāvoklī. Pēc rehabilitācijas Noa cīnās par vēlmi dzīvot. Kad ievainots ķermenis un dvēsele, kur rast spēku dzīvot tālāk?
Nejaušība vai liktenis jauno vīrieti aizved uz Horvātiju. Izglābjot svešinieci no algotu slepkavu uzbrukuma, Noa kļūst par mafijas klana pēcteces Katarinas miesassargu. Viņš nežēlo sevi, lai sargātu Katarinas dzīvību un drošību. Līdz tas kļūst pārāk sarežģīti, jo traucē vīrieša pagātne, greizsirdība un nepārvarama vēlme pēc sievietes, no kuras jāturas pēc iespējas tālāk.
Vai ticībai ir sēkla, no kuras tā atkal spēj izaugt, kad šķietami mirusi pašā dvēselē? Vai pašaizliedzīga mīlestība sniedz patvērumu? Vai vēlme atriebties neatņem veselo saprātu?
“Pamodos no neticami dzīva sapņa, kurā redzēju stāsta sižetu līdz pēdējam margu dizainam, galveno varoņu vārdiem un viņu izskatam. Tiešām — tik banāli, tomēr spilgti un neizdzēšami. Sāku pierakstīt. Pirmo reizi gribēju nodarbi mest pie malas, kad zaudēju elektroniskos datus. No aprakstītām papīra strēmelītēm nācās rakstīto atjaunot. Otro reizi — pēc sapnī redzētajām dabas ainavām izsecināju, ka stāsts noris Armēnijā. Tikos ar armēņiem, lai pārrunātu šīs tautas paražas, tradīcijas, vēsturi. Pētīju visu iespējamo informāciju, taču mani nepameta sajūta, ka kaut kas nav kārtībā... Pēc kādas sarunas steidzos mājās, lai interneta vidē meklētu attēlus, un atradu tieši tādu ainavu, kādu redzēju sapnī. Un tā nebija Armēnija, bet Horvātija... Vīrs mani mudināja nepadoties. Un sapņa tēli, kas visus šos trīs gadus dzīvoja līdzās, gaidot, kad izstāstīšu viņu stāstu. Nu esmu to izdarījusi.”
