21.gadsimta sākums. Autoritāra valsts kara priekšnojautās. Eksistenciālu baiļu un depresijas mākts, Arnolds galīgi nejūtas kā dzīves saimnieks, kaut gan ir apveltīts ar gaišu galvu un centīgu dabu. Tikmēr sabiedrība jūk prātā. Vara tiek klāt visiem visur, un ierēdņi grib reģistrēt iesaukumam katru. Katastrofa kļūst nenovēršama, kad sauklis “Katram būs savs karš” un propagandas opija pīpes aizdzen gana labprātīgas masas uz slaktiņu.
Romāns "Arnolda bailes un mīlestība" ir realitātes absurda izspēle, kurā pa solim atklājas, ka visbīstamākais birokrāts un tā vilkatīgais iemiesojums korumpants patiesībā smeļ spēku pašā indivīdā, kurš no tā visa tik ļoti baidās.
“Viņi mīl viens otru, tāpēc var visu,” saka Arnolda kolēģe, redzot kaķus, kas mēnesnīcā dejo tango uz baznīcas jumta. Vai tas paliek spēkā arī pēc tam, kad pasaule izgājusi caur smalcināmo aparātu? Atbildi nezinām, bet baiļu mošķis Arnolda dvēselē var izrādīties ne tik stiprs, lai to nevarētu nokratīt. It īpaši, ja kļuvis skaidrs, kas dzīvē ir svarīgākais.
““Arnolda bailes un mīlestība” ievilina savādā esībā, kuras laiktelpā lasot esmu eksistējis. Tā pamazām iesūc sevī, un es atmostos notikumu epicentrā, kļūstot par daļu no šīs zombētās pasaules. Romānu var uztvert kā brīdinājumu. Nepieciešamību izvērtēt pašam sevi, prioritātes, savu sociālo atbildību. Kas mani glābs, kad gulēšu, ar seju iespiests zampā? Varbūt tieši mīlestība?”
Ēriks Vilsons
VALTS KALNIŅŠ (1974) dzimis Rīgā, politoloģijas doktors, Latvijas Universitātes docents, ilggadējs pētnieks un konsultants korupcijas novēršanas jautājumos. Darbs bieži ved uz Balkāniem, Kaukāzu un citiem reģioniem, bet mājas allaž bijušas Latvijā. Pirmais daiļdarbs tapis, ļaujoties kārdinājumam izkļūt ārpus akadēmiskās un tehniskās rakstības rāmjiem, veidot vides un situācijas, kurām robežas ir tikai autora fantāzija.
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
