Dvēseļu putenis
Romāna autors attēlo laiku (1915.-1918. g.), kad latvju tautas liktenis bija likts lielo pasaules notikumu svaru kausos. Katram nācās jautāt, vai mūsu tauta stāsies līdzās citām tautām, vai nogrims nebūtībā. Pati bagātākā Latvijas daļa, Kurzeme un Zemgale, iedzīvotāju atstāta un postažā sagrauta, atradās zem vācu karaspēka administrācijas; Vidzemi un Latgali apdraudēja kaujas līnijas pie Daugavas. Bēgļu un kara posts draudēja latvjus iznīcināt, atņemot tēvu zemi, noslodzīt svešu vergotāju spaidos, vai izklīdināt citu tautu starpā. Bēgļu izmisums sasaucās ar karavīru drosmīgajām balsīm, iznīcības draudi apvienoja visu tautu nāves cīņā un uzvaras gavilēs, kas galu galā palīdzēja nodibināt patstāvīgu latvju valsti.
Minēto cīņu laiku autors netēlo vispusīgi kā vēsturnieks, bet liek mums dzīvot līdzi, just, par katra pulka vai atsevišķa karavīra varoņdarbiem, piespiezdams staigāt viņu pēdās. Tautas vienībā un spēkā tapa latvju tauta, jo ja tautai nav sava plāna, tā kļūst par daļu citu tautu plānā!