Epifānijas

Imants Ziedonis – latviešu literatūras tūkstošveidis arī žanru ziņā. Laikā no 1971. līdz 1994. gadam trīs grāmatās iznāca mūsu rakstniecībai netradicionālās un neparastās "Epifānijas". Kritiķi tās dēvē gan par esejām, gan par dzeju prozā, pats dzejnieks – par miniatūrām. Bet kādēļ tomēr epifānijas? "Epiphaneia ir grieķu vārds – atspīdēšana, atklāsme (..), tie ir mazi impulsi, mazi uzplaiksnījumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas īpaši spilgti," savulaik priekšvārdā rakstīja pats dzejnieks. Jaunajā izdevumā visas trīs grāmatas ir vienkop, papildinātas ar skaudri patiesiem, dziļi personiskiem Māras Zālītes ievadvārdiem par mūsu dzejas patriarhu, par viņa rakstu un visādiem citādiem darbiem – sabiedrisko aktivitāti, nestāvēšanu malā, par līdzdalību un uzdrīkstēšanos. Epifāniju satvars ir plašs, var teikt – visaptverošs. Ikdiena, sadzīve, kašķi un nesaskaņas, kaislības, pārsteigumi, depresija... Tas, ko Ziedonis sauc par horizontāli. Visums, bezgalība, ticība, cerība, Tēvzeme. Tas, ko sauc par vertikāli. Izšķīdināt sevi savā tautā – tāds ir bijis Ziedoņa mērķis, un tas arī noticis pilnā mērā. Ziedoņa rakstītais ir mūsu spēka dzēriens. Latviska spēka dzira latviešiem.