Ervīna Krīva mīlestības
No rīta mūs pamodināja vētra. Brāzmas no Irānas puses seklo Kaspijas jūru plosīja ar divkāršu niknumu. Neziņā gaidījām ziņas par savu biedru likteni. Nākamajā dienā tās pienāca. Savu desanta kutera apkalpi un kuģi izglāba kapteinis, kurš atgriezās ostā. Pārējie zaudēja gan kuterus, gan apkalpes. Bojā bija gājuši arī divi latvieši — mans čoms radists Andris no Rīgas un Antons no Latgales. Andri, ko vētra bija ieskalojusi jūrā ar visu radiokabīni, meklēja ilgi un izmisīgi. Ne tik daudz viņa, cik karaflotes slepenā sazināšanās koda dēļ. Andri neatrada, bet pārējos matrožus skaloja krastā visu nākamo nedēļu. Iedomājos — ja es elektriķu kursa eksāmenā saņemtu teicamu atzīmi, varbūt jūrā meklētu arī manas mirstīgās atliekas… Mums abiem ar Oleksu no Baranovičiem uzticēja iezārkošanu, un katrs saņēmām piecdesmit gramus spirta dienā. Lai netraumētu IL-18 pasažierus, kas no Baku lidoja uz Maskavu, zārkus iepakojām garenās koka kastēs. Acu apmānīšanai uz kastēm uzspiedām melnus, brīdinošus uzrakstus: “Ņekantovaķ.” It kā mirušie būtu kļuvuši trausli…” Tas ir stāsts par puisi, kas iedomājās, ka savu likteni izvēlēsies pats un tas būs gaišs kā ejot pretī saullēktam. Taču liktenim piedurknē ir allaž kāds dūzis...