Gājiens ar klibo zirdziņu

Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti? Tīrs blūzs. Smeldze. Kā uguns svešā logā tur, tumša lauka otrā pusē. Kā viegla ugunskura dūmu smarža no tālas tālienes, tikko jaušama, saldi rūgta. Lāsteka, kura viegli nočīkst starp zobiem un izkūst. Sen pazaudēta fotogrāfija, atmiņas par kuru kavējas prāta stūrītī – bet vairs īsti nav skaidrs, vai tāda vispār ir bijusi. Kā ienākt bērnības mīļā parka bīstamajā stūrī un atklāt, ka bubuļu tur nav un varbūt nekad nav bijis. Atklāsme, kas iepriecina un nedaudz skumdina vienlaikus. Pēc izlasīšanas prātā paliek tieši šī sajūta: vieglums un mazlietiņ skumjas. Smalkas un tīrtīras. Vladis Spāre ir varena parādība latviešu literatūrā. Pamanāms. Ieraugāms. Iemīlams. Neatdarināms. Jau ar pirmajiem stāstiem (krājums “Mēs atradīsim” (1987)) un noveli “Neprāta šarms” (1992), kam sekoja trijatā ar Lienīti Spāri un Juri Zvirgzdiņu uzrakstītais kulta romāns “Odu laiks” (1994, atkārtoti 2009), Vladis Spāre bija atradis savu unikālo rakstnieka stilu, un tajā ieturēti arī viņa jaunākie darbi – romāns “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” (2015) un stāstu krājums “Gājiens ar klibo zirdziņu