Diplomēts mākslinieks restaurators Žanis Lodēns ik vasaru dodas uz tēva mājām, lai tur pavadītu trīs laiskus atvaļinājuma mēnešus. Šajā reizē rodas iespēja arī pastrādāt – restaurēt vietējās baznīciņas altārgleznu. Gleznas autors nav zināms. Taču Žaņa profesionālā acs spēj novērtēt, ka mākslinieks vēlējies ne tikai attēlot Bībeles ainu, bet arī kaut ko būtisku pavēstīt... Žanis kopā ar Valdu – jaunu sievieti, kas aizrāvusies ar vietējās vēstures izpēti, – uzzina, ka gleznotājs bijis mēms.
Kad Žanis un Valda atrod mācītāja Furholca atvadu vēstuli, top skaidrs, ka pirms vairāk nekā simts gadiem te notikušas baisas lietas – pašnāvība vai slepkavība. Un kas bijis Ernests Lode, kurš šajā laikā bijis baznīcas ērģelnieks? Lode, Lodēns... Vai te būtu kāda saistība? Iespējams, līdzība, daļēja sakritība. Bet ja nu tomēr?
Stāsts iegūst patiesu kriminālintrigu, kurā pagātne savijas ar mūsdienām.
“Grāmata par mīlestību. Kā gan citādi? Visur, kur plosās kaislības, mīlestība ir cieši līdzās. Tāpat kā ciešanas un nāve. Tāpat kā ticība un cerība. Nožēlojot grēkus un izlūdzoties piedošanu, cilvēks pietuvojas mīlestībai, kura mīt viņā pašā. Mūžīgajai. Gaismai, kas nepazūd arī pēc tam, kad cilvēka paša vairs nav.”
Inguna Bauere
