Ines

Āgenskalna Nabokovs. “Pilsēta pie upes” autors Janovskis allaž ir bijis labs stāstnieks, viņa romānus lasīt ir aizraujoši, piešķirot zināmu sižeta izstrādes vieglprātību. Kur nu vēl Latvijas pirmās valsts vēsture caur vienkāršu, cilvēciski piesātinātu skatienu. Kad agrīnās demokrātijas nevarību nomaina ulmaņlaiku diktatūra, kam seko globāla katastrofa Otrā pasaules kara izskatā. Cik mūsdienīga aina? Katram tēlam ir iespēja atrast savu ceļu šajā kompleksajā, vēsturiskajā ģeogrāfijā, tikai ne galvenajam varonim. Viņš allaž izrādās lieks, ar vēsturisko realitāti nesaderīgs. No mūsdienas skatupunkta, Janovska romantiski precīzie jūtu un seksualitātes apraksti allaž balansē uz nimfomānijas un nevainības robežas. Arī Ines, gluži kā Janovska dzimtene Latvija, paliek nevainīga un pavedinoša, tāla un nesasniedzama, neizprasta un pazudusi, cerībā, ka atkal taps sasniedzama. Viesturs Kairišs Gunars Janovskis reizēm tiek uzskatīts par labāko latviešu prozaiķi, lai gan literatūrai aktīvi pievērsies samērā vēlu, jau dzīvojot trimdā. Gunars Janovskis kādu laiku ir dzīvojis un audzis Pārdaugavas pusē, tādēļ šī apkārtne rakstniekam uz visiem laikiem iespiedusies atmiņā. Grāmatā pieminētās Pārdaugavas vietas ir aprakstītas tik precīzi un īsti, ka lasītājs burtiski aizceļo uz Ojāra Ziemeļa bērnības takām. No Kalnciema ielas līdz mazajai, smilšu klātajai un nezālēm pāraugušajai Alises ielai. No Mārtiņa baznīcas līdz Māras dīķim. Romāna titulvarone Ines ir Ojāra liktenis un galvenais romāna dzinējspēks. Ko lasītāji ir nodēvējuši par Pārdaugavas Lolitu, jo Ines, vēl mazs bērns būdama, instinktīvi nojauš savu sievišķīgo varu. Romāna darbība galvenokārt norisinās divdesmitajos un agrajos trīsdesmitajos gados, kuros aizrit galveno tēlu bērnība, bet grāmatas turpinājumā, kaut arī brīžiem tikai fragmentāri, lasītāji tiek aicināti ielūkoties varoņu likteņu līkločos no pirmā krievu okupācijas gada līdz kara beigām