Bieži ir dzirdēts apgalvojums, ka cilvēks ir vientuļa sala. Un laikam tikpat bieži pilnīgi pretējs apgalvojums: cilvēks nav vientuļa sala. Cik lielā mērā šie izteikumi ir vai nav patiesi – šīs dilemmas noskaidrošanā ir iededzies populārais Liepājas rakstnieks Ēriks Kūlis, un viņa jaunākais īsprozas krājums “Lietpratēji vientuļo salu jomā” tam ir neapšaubāms apliecinājums.
Rakstnieks licis lietā visu savu talanta arsenālu, taču visspēcīgāk viņa stāstos pirmām kārtām izpaužas ironija. Ērika Kūļa skatījums uz lietām un cilvēkiem allaž ir ļoti konkrēts – viņš aizvien saredz to, kas izraisa vai nu draudzīgi zobgalīgu smaidu, vai skeptisku vīpsnu, vai arī asu un visai nesaudzīgu sarkasmu. Īstenības notikumi tālākā pagātnē un šodienā uztverami it kā plašs ūdens klajs, kurā rakstnieks liek kulties, peldēt, laivot saviem personāžiem, lai tie katrs varētu sasniegt savu salu. Jo mēdz teikt arī tā: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju ziņā.
Nu grāmatas vākos satilpis vesels arhipelāgs stāstu, kurus apdzīvo vairāk vai mazāk vientuļi vīrieši ar savādiem vārdiem. Tie risina savas sastrēgušās problēmas, kā nu prot, vai arī ļaujas dzīves vilinošajai pašplūsmai – kas nu kuram šķiet pieņemamāks, vieglāks un saprotamāks.
Katram ir sava atbilde uz to, kāds tad īsti ir cilvēks attieksmē pret vientulību. Un kāpēc ir tā, kā ir. Un kāpēc ir tā, kā… nav.
