Mākslīgās paradīzes

"Šis nav vēstījums, ko narkomāns veltījis narkomāniem, bet grāmata, ko sarakstījis dzejnieks visiem tiem, kuri uzskata, ka vienīgā narkotika, absolūtā narkotika ir Dzeja,” tā par Šarla Bodlēra "Mākslīgajām paradīzēm" reiz izteicies franču literatūrzinātnieks un dzejnieka daiļrades pētnieks Klods Pišuā. Bodlēra “Mākslīgās paradīzes” pirmizdevumu piedzīvoja 1860. gada maijā un tās veido divas daļas – „Poēma par hašišu” un „Opija ēdājs”, kurā pārstāstīts un komentēts angļu rakstnieka Tomasa de Kvinsija autobiogrāfiskais stāsts Confessions of an English Opium-Eater (1821). Grāmata ir personīgā pieredzē balstīta poētiska un filozofiska apcere par psihotropo vielu lietošanu, to ietekmi uz apziņu, radošo procesu un izraisītajām atkarībām. Latviešu valodā “Mākslīgās paradīzes” līdz šim bijušas pieejamas vien fragmentāri, kā pielikums “Ļaunuma puķu” izdevumam ("Liesma", 1989), kurā iekļauti Klāva Elsberga tulkotie fragmenti no “Poēmas par hašišu”. Katram “Mākslīgo paradīžu” lasītājam nāksies uzdot sev jautājumu, kādam žanram tad īsti piederīgs šis teksts – vai tā ir poētiska proza par apreibināšanās izraisītām vīzijām, vai moralizējošs traktāts par narkotiku postošo iedarbību, vai arī pētījums par mākslinieka iedvesmas avotiem un to dabisko vai pretdabisko izcelsmi? Iespējams, viena no atbildēm varētu būt, ka šis neviendabīgais apcerējums attiecas uz vairākām modernitātes dimensijām: gan uz kapitālisma izraisīto atsvešinātību lielpilsētās un tās izraisīto vēlmi nokļūt kādā citā pasaulē, gan dzimstošās modernisma estētikas nereālā un reālā pretmetiem, gan farmakoloģijas attīstību un tās augošo nozīmi kultūrā, gan arī preču un paradumu mobilitāti modernitātes apstākļos, kad narkotisku vielu iegūšana un tirdzniecība kļūst par nozīmīgu peļņas avotu. Kārlis Vērdiņš, priekšvārda autors