Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija nav ne literatūrvēsturisks pētījums, ne zinātnisks darbs, ne mācību līdzeklis šī vārda parastā nozīmē. Tomēr tā nav arī proza. Vismaz tādā nozīmē, kā to saprotam mūsdienās. Iespējams, žanru vispār nevar definēt. Drīzāk tas ir ceļojums literatūras vēsturē. Ceļojums, kurš aizved mītu, pretrunu, mīklu un literatūras noslēpumu pasaulē. Tajā pasaulē, kurā valda mīlestība, kaislības, naids, asinis, cēlsirdība, dvēsele, mistika un nāve.
Rakstnieks Aivars Kļavis turpina noslēpumu un atklājumu ceļojumu literatūras vēstures pasaulē.
Renesanses laika noslēpumus un mīklas atklātas trešajā grāmatā. Kur Dante bija paslēpis “Dievišķās komēdijas” beigas un kā Bokačo, spītējot melnajai nāvei, rakstīja savas erotiskās noveles. Par Petrarku, kuru, neskatoties uz tiešām daudzajām viņa sarakstītajām grāmatām, cilvēce atceras, pateicoties mīlas dzejoļiem nezināmajai Laurai. Arī par itāli Makjavelli un angli Tomasu Moru, kurš, pats to negribot, radīja utopisko sociālismu.
