“Naida simetrija” ir žurnālistu Maijas Pohodņevas (1973) un Modra Pelša (1970) jaunākā kopīgi uzrakstītā grāmata, kura, neskaitot dažādus projektus, tapusi 15 sadarbības gadu rezultātā. Autoru saspēle rodas, uzdodot jautājumus un risinot situācijas. Ja viens meklē atbildi – kāpēc, tad otrs izdomā – kā. Arī izmeklējot noziegumu vai izplānojot sižetu trillerim – vienmēr sastopas teorija un prakse.
Galvenais personāžs romānā ir Anna – sieviete, kurai nepiemīt sentiments, kura nicina vājumu – gan fizisku, gan garīgu. Viņas pagātne ir traģiska un neapskaužama, turpretī gribasspēks un izturība – apbrīnojama. Bet viņa ir pieradusi strādāt vienatnē. Anna daudzas reizes ir sastapusies ar nāvi aci pret aci, jo tāda ir viņas profesija.
Taču šoreiz, lai veiktu jauno uzdevumu, Annai līdzi tiek sūtīts pārinieks – bijušais policists Andris Kadiķis, pret kuru sieviete izjūt vienīgi naidu. Jo viņa skaidri zina: kad "darbiņš" būs pabeigts, no abiem dzīvs drīkst palikt tikai viens. Visticamāk, neviens. To apzinās arī Andris, kas, apstākļu spiests, kļuvis par persona non grata tāpat kā bīstamā, neaprēķināmā sieviete ar baiso pieredzi – par naudu meistarīgi aizraidīt uz viņpasauli tos, kuri pasūtītājiem ir nevēlami.
Sieviete pat nepūlas urdīt sevi, prasot, kāpēc viņa nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Toties vīrieša apziņā plosās neskaitāmi jautājumi. Kāda turpmāk varētu izvērsties viņa dzīve, ja vien vispār izdosies palikt dzīvam? Vai gan iespējama normāla dzīve pēc tam, ja visļaunāko darbu sarakstā būs izdzēsta cilvēka dzīvība, lai arī kas ir bijis šis nāvei nolemtais? Taču nedz Andrim, nedz Annai nav izejas – jāsadarbojas!
Kaut gan globālā īstenība mūsdienās ikvienu pietuvina situācijām, kurās cilvēcība tiek rupji apšaubīta, romāna lasītājs sastapsies ar atkailinātu un spriedzes pilnu skarbumu, ieraugot dzīvi no tās puses, kura droši vien viņam ir bijusi sveša un un tāda tā arī paliks.
