“Nams Slokas ielā 15 bija piecstāvu. Tur dzīvoja desmit ģimenes. Pagrabā — sētnieks. Jumtā — gleznotājdarbnīca.
Vairums ģimeņu tālāk par labrītu nedraudzējās, ja neskaita 5. un 6. dzīvokli. Varbūt tāpēc, ka abām bija vairāki bērni. Katrai zēns un meitene pusaudžu gados un puika un skuķis, kuri tikai rudenī sāks iet skolā. Olgas ielas skolā, ko pa vecam dēvēja arī par Ļermontova skolu. Mantojums no krievu laikiem.
Nepagāja ne ilgi, un viens otru sāka pazīt arī pārējie. Viņi satikās kāpnēs, veikalā, tramvaja pieturā. Dažus saveda kopā gadījums.”
Tā sākas Gunara Janovska romāns “Nams Slokas ielā”, kura darbība norisinās pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu nogalē. Namā mīt desmit ģimenes, kā arī sētnieks un māksliniece Purgale. Romāns stāsta par kaimiņu savstarpējām attiecībām vienas vasaras laikā, kā arī par katra it kā ikdienišķo un vienmuļo, bet tomēr krāsaino ikdienu.
