Tam, ko rakstījis Andris Zeibots, ir maza, ļoti maza vai tikpat kā nekāda sasaiste ar teātri kā divarpustūkstošus gadu vecu kultūras fenomenu, kam ir sava vēsture, tradīcijas, novirzieni, stili un aizspriedumi. «Luga» Andra Zeibota kontekstā nenozīmē literatūru, kas iemiesojama (un līdz ar to pārveidojama) uz skatuves. Vienkārši nav labāka vārda, ar kuru apzīmēt gudra, dzīvestalantīga un daudz lasījuša cilvēka absolūto nespēju redzēt dzīvi tikai vienā virzienā, nesaskatot argumentam uzreiz pretargumentu, katrā izpausmē – tās spoguļattēlu, ikvienā karalī – viņa paša ākstu. Dialogs vai blakus esoši monologi visprecīzāk atspoguļo šo pretējo ideju vienlaicību.
Edīte Tišheizere
