“Draudzība un mīlestība, manuprāt, ir skaistākais, kas pastāv uz pasaules. Tās liek justies dzīvam, raudzīties uz pasauli caur saulainu un priecīgu prizmu, iedvesmoties un noticēt, ka brīnumi pastāv, tie notiek ikkatru mirkli, ja vien pats ļaujies un saskati.”
(No Sintijas dienasgrāmatas)
Tās ir rindas no deviņpadsmitgadīgas latviešu meitenes Sintijas dienasgrāmatas, kuru savā darbā ar ģimenes atļauju izmantojusi rakstniece Anna Skaidrīte Gailīte. Vairāku viņas grāmatu pamatā ir reālu cilvēku reāla dzīve – tas arī ir viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ lasītāji šos darbus iemīļojuši. Tie izceļas ar sirsnību, iejūtību, dziļu iejušanos, pat līdzdalību attēloto cilvēku likteņos.
Sintijas skaistos nākotnes sapņus pārtrauc ļauna slimība. Rakstniece savā darbā, pateicoties ierakstiem meitenes dienasgrāmatā, gan izseko slimības gaitai, gan arī smalkjūtīgi un taktiski atspoguļo Sintijas ģimeni, viņas pirmo mīlestību, sapni par mācībām Stradiņa Universitātē. Īpaši izcelta meitenes labestība, gaišums un ticība pozitīvam iznākumam pat ļoti grūtos dzīves brīžos. Šī ticība iedvesmojusi rakstnieci un, cerams, dos spēku arī lasītājiem.
“Es skatos uz pasauli un visu, kas ar mani notiek, ar mīlestību. Es ticu, ka pienāks diena, kad visas rūpes paliks aiz muguras un sāksies mana jaunā dzīve.”
(No Sintijas dienasgrāmatas)
