Katrs lasītājs stāstos meklē savu: vieni grib, lai būtu kā pašu vai kaimiņu dzīvē, labi zināmā un pazīstamā, citi ļaujas stāstījumam un domā, ka paredz, kā tas beigsies, bet pēkšņi sižets apmet kūleni un samulsina gluži kā pašu dārzs mēnesgaismā. Un tad jāsāk domāt: diezin vai autore būtu vienkārši pajokojusi, jāpameklē, vai tur nav ieslēpta kāda cita doma. Bet varbūt pārsteigumā jāparausta pleci: "Re, kā?!"
Tāds ir šis krājums - gan saulainai pasmaidīšanai, gan klusai lappušu pāršķiršanai, kad pilnmēness skatās pa logu istabā un nav zināms, kas tam padomā.
Māra Svīre
