“Tu saki? Cik tev pašai to matu, ja man trīs? Četri, vai? Mēs nopirksim parūkas. Baltas un sprogainas. Un rokās baltus cimdus.”
Leģendārais sauciens “Tu saki?” daudziem lasītājiem droši vien skan Lilitas Bērziņas balsī, kas iespiedusies atmiņā no Vijas Beinertes filmas “Tās dullās Paulīnes dēļ”. Vizma Belševica stāstā par Paulīni ‒ sirmgalvi, kā mūsdienās varētu sacīt, “ar vīziju” ‒ sasmīdina ikvienu mazliet melna humora cienītāju ar trāpīgas ironijas piesātinātu komismu. Stāstu krājuma varones ‒ gan dullā Paulīne (“Tās dullās Paulīnes dēļ”), gan šiverīgā Burbeķīša (“Burbeķīša”), gan apsviedīgā Marta (“Nelaime mājās”), gan citas ‒ spēj atrast veidu, kā nemanot likt pasmieties par it kā visnotaļ nopietnām sadzīves situācijām. Ja savulaik bērnībā šķita, ka Vizmas proza aprobežojas ar “Billi” jeb stāstu par laiku, “kad vecāmāte bija maziņa”, tad šobrīd jāsaka, ka priekšstats nekādi nebūtu pilnīgs bez stāstu krājumiņa, kas laiku pa laikam tiek izņemts no plaukta pārlasīšanai. Jaunajā izdevumā Paulīne atkal, māsas vārdiem sakot, “pucējas uz velna paraušanu” un ir gatava satikties gan ar tiem lasītājiem, kas viņu jau pazīst, gan arī tiem, kas vēl tikai iepazīs.
Ieva Elsberga, Vizmas Belševicas mazmeita
