Vecīt, bez komentāriem...
Liepājnieka Ērika Kūļa jaunais romāns „Vecīt, bez komentāriem...” lasāms ar baudu, kaut arī tajā spēcīgi jūtama dzīves sūruma garša. Rakstnieks galvenā varoņa vēstījumā ik pa laikam iepin īsteni sulīgus dialogus un dokumentālas epizodes, kas spilgti raksturo vidi un cilvēkus, starp kuriem mēs dzīvojam.
Arturs Kokainis ir bijušais tālbraucējs šoferis vēl tajā vecumā, kad “labākajiem gadiem” ir tikai nedaudz pāri. Viņš piedzīvojis lielus zaudējumus, taču cerība tikt uz zaļa zara tomēr nav zudusi. To mudina īstenot pilsētā pēkšņi uzradies kādreizējais narkobiznesa partneris Villijs. Arturs izlemj, ka vēl pēdējo reizīti jāpaveic bīstamais uzdevums un pēc tam beidzot varēs dzīvot blakus uzticīgajai sievai Ausmai tā, kā pašam patiks.
Taču liktenim attiecībā uz viņu ir citi plāni; par meliem, tāpat kā par patiesību, galu galā nākas maksāt, reizēm pat ar visdārgāko, kas cilvēkam pieder. Dzīve nav pasaka, kurai ikviens var sacerēt laimīgas beigas pēc sava prāta.
„Sliktos darbus darīt ir vilinošāk, un mēs tiem allaž rodam attaisnojumu,” spriež Arturs. Rakstnieks Ē. Kūlis pārsteidzošā vienkāršībā brīdina, ka uz meliem balstīta eksistence agri vai vēlu noved pie atmaksas stundas, kuras postu novērst vienubrīd vairs nav iespējams.
