Ik svētvakaru, gandrīz ik vakaru te nācu, bet nekad aiz meža nebija skaņu. Tās bija savāda klusuma pilnas naktis. Ap pusnakti izdzirdu kā vēsmu šalcam. No priedēm pacēlās apmiegojies vārnu pulks, aplaidās ap kapiem un sametās atkal atpakaļ melnajās mājās. Tad netālu no sevis uz celiņa es ieraudzīju Spodri. Kreisās rokas padusē tam bija vijole, un labajā viņš turēja melnu platmali. Es sēdēju ziedos, un man bija ap pleciem gaišs lakats. Domāju, ka Spodris mani neredz. Bet viņš nāca lēnām tuvāk un pusbalsī teica:
“Sveiki.”
