Zemākās virsotnes
Liepas Rūces otrais dzejas krājums ir rūgtena un pašironiska refleksija par radošā procesa ikdienu. Autore šajā dzejas ceļā pievēršas senču mantojumam, garīgai pieredzei un mātišķībai. Tas viss veido viņas kā mūsdienu jaunās dzejnieces poētisko portretu. Viņas dzejas intonācija bieži sasniedz “zemākās virsotnes” – Rūces “dzejas enciklopēdijā”, kas vēl tikai top, tas nozīmē emocionālu kritumu, kas ne vienmēr signalizē par depresiju, drīzāk tas ir veids, kā noslēgt dzejoļa sakāmo, poētisko frāzi. Svarīgākais autorei: nebūt banālai, izceļot klasisko; negarlaikot, izceļot ikdienišķo; nesniegties līdz melodrāmai, runājot par jūtām; atrast balansu, kas ceļas no haosa un bezizejas. Konceptuāls ieskats vidējās paaudzes nobriedušo dzejnieču pasaulē, kādu Liepa Rūce pārstāv latviešu literatūrā.
