39

Mans dēls nodzīvoja 39 dienas. Šis skaitlis man šķiet īpašs. Un šīs dienas mainīja manu dzīvi, liekot nogrimt līdz dziļākā bezdibeņa pašai apakšai, lai tajā atklātu dievišķo dzirksti, drosmi, iedvesmu un neizsmeļamo radīšanas potenciālu, kas mīt dvēseles dzīlēs. Manas dvēseles pieredze nav tas, kas es esmu. Atver sirdi, ļaujot aiziet visam, kas tu neesi! Savu stāstu pierakstīju, lai tas būtu kā pašpalīdzības grāmata cilvēkiem, kuri zaudējuši tuvinieku, un arī tiem, kuru draugi vai tuvinieki piedzīvo sēras. Grāmata paredzēta nobriedušām personībām un terapeitiem, kuri strādā ar cilvēkiem sērās. Esmu pateicīga, ka mani bērni izvēlējās mani par savu mammu, lai es iemācītos mīlēt un iepazītu beznosacījuma mīlestību. Bērni ir mans ceļš pie Dieva, atslēga uz durvīm, kas ved pie patiesības un spēka avota, kā arī pie manas dvēseles senajām zināšanām un talantiem. Ja es būtu māksliniece, tad šo savas dvēseles stāstu izteiktu gleznās; ja es būtu dzejniece, izstāstītu dzejā; ja es būtu komponiste, ļautu, lai runā notis un mūzika. Es esmu rakstniece. No manas sirds un dvēseles nāk vārdi un iedvesma runāt par šo pieredzi. Es ticu, ka mans stāsts iedegs cerības, ticības un mīlestības liesmu sirdīs, kuras lasīs šo stāstu, vēstījumu un atziņas, kas nāk tam līdzi.