Grāmatas autore Janīna Kursīte skaidro: “Žesti – īsi vai gari aprakstīti – ir gan latviešu folkloras tekstos, daiļliteratūrā, gan dokumentārajā literatūrā. Tomēr lielākoties tā ir jau vēsture, ko var raksturot ar vārdiem “tā reiz bija”. Vienlaikus, rakstot šo grāmatu, gribējās sasaistīt pagātni ar tagadni, sniedzot priekšstatu, kā tas ir mūsdienās. Te noderēja gan personiskie vērojumi, gan fotogrāfiska ķermeņa valodas izpausmju fiksēšana vairāku gadu garumā. Taču ar to vien nebija pietiekami. Apbrīnojami atsaucīgi bija ekspedīcijās un citos izziņas braucienos sastaptie vai tīmeklī, arī telefoniski uzrunātie latvieši gan Latvijas novados, gan ārpus tās (Īrijā, ASV, Turcijā u. c.), kā arī Latviju labi iepazinušie cittautieši (somi, japāņi, lietuvieši, arābi), par ko viņiem visiem esmu ļoti pateicīga.” Somi ir pamanījuši, ka latvietis, stūrējot mašīnu, ne tikai sarunājas, bet ik pa laikam paskatās uz blakussēdētāju, sarunā labprāt iesaistot arī rokas. Gan somi, gan turki ir pārsteigti, ka latvieši bieži skatoties viens otram acīs. Arābi ievērojuši, ka latvieši mēdz staigāt ar drūmu sejas izteiksmi – laikam tāpēc, ka “Latvijā bieži tumšs”. Lietuviešu skatījumā latvieši izvairās no apskaušanās un bučošanās publiski. Braucot sabiedriskajā transportā, latvieši cenšas iekārtoties tā, ka blakusvieta paliek brīva. Pārlieku fizisku tuvošanos otram – nepazīstamam vai mazpazīstamam cilvēkam – latvietis uzskata par uzbāšanos. Kāda ir latviešu ķermeņa valoda tās izpausmēs, kādi žesti tiek lietoti un ko tie nozīmē – par to ir šī grāmata.
