Aleksandrs Romans. Ceļš uz tālo pili

Arī nepiederot pie vecmeistaru paaudzes redzamākajiem vārdiem, Aleksandrs Romans (1878—1911) ir gleznotājs, kurš radījis darbus, kas dažbrīd izvirzās priekšplānā, raksturojot kādu zīmīgu parādību mūsu mākslas vēsturē. Proti, grāmatas par simbolisma laikmetu Latvijas mākslā vāku rotā tieši viņa glezna “Ainava ar jātnieku” (1910). Ne mazāk populārs ir arī diplomdarbs “Iesvētīšanas diena” (1904), un visos apcerējumos par portretu mūsu mākslā nekad nav piemirsta Aleksandra Romana “Smaidošā meitene” (1904). Taču izvērstu pētījumu esam sagaidījuši tikai tagad. Erudītā, pieredzes bagātā un nenogurdināmā mākslas zinātniece Edvarda Šmite atkal ir paveikusi kārtējo “neiespējamo misiju”. Pa kripatai kopā vācot dažādos arhīvos un periodikā atrodamo, mākslas zinātniece Edvarda Šmite ir izveidojusi bagātīgu un interesantu ieskatu mākslinieka dzīvē, tās izaicinājumos un sasniegumos. Tāpat apzināti ir iespējamie avoti, kas liecina par Aleksandra Romana darbiem, arī līdz šim nezināmiem, un gala rezultātā radīts materiāls, kas ļauj izveidot ilustrācijām piesātinātu un pārliecinošu ieskatu mākslinieka radošajā mantojumā. Tikai ieraugot pilnu laikmeta radošo centienu ainu, mēs varam pa īstam novērtēt arī tā virsotnes. Aleksandra Romana daiļrade ir būtiska 19. un 20. gs. mijas mākslinieku paaudzes kopainā, viņam veltītais pētījums ir nozīmīga un vērā ņemama liecība par šī laika un tā jaunās mākslinieku paaudzes tieksmēm, situāciju un sasniegto.