Mākslas zinātnieces Gintas Gerhardes-Upenieces grāmata ir veltījums Latvijas Republikas mākslas dzīvei starpkaru periodā (1918-1940). “Tā brīvā formā raksturo laiku, kad kultūrpolitika mūsdienu izpratnē nepastāvēja, bet savulaik noteiktie kritēriji bija tas fundaments, uz kura radoša iedvesma palīdzēja sasniegt nācijas briedumu,” tā autore.
Grāmatā izvērtētais dialogs starp mākslu un valsti parāda starpkaru posma līderus, kas spēja ietekmēt notikumus, valsts un politisko lēmumu pieņemšanu par labu kultūrai kā prioritātei. Vienlaikus tā ir apcere par māksliniekiem, kas bija ne tikai ieceru realizētāji, bet arī domātāji un valstisko ideju virzītāji. Ceļā uz Latvijas simtgadi pētījums vēsta par pamatakmeņiem – latviešu inteliģences prasmi radīt, pārvaldīt un attīstīt savam laikmetam atbilstošu kultūras sistēmu. Tas ir arī stāsts par ideāliem, to piepildījumu, atgriešanos un jaunu sākumu.
