Rīgas tēlnieks Augusts Folcs
EGONA SPURA fotogrāfijas mūsu dienās iegūst arvien lielāku nozīmi ne vien sava laika mākslas kontekstā, bet kā izcili piemēri 20. gs. kopējā, starptautiskā vizuālās mākslas laukā. Lūk, fotogrāfijas pētnieces Pamelas Braunas viedoklis: Spura viendabīgais darbu kopums uzrāda modernistu tendences. To amplitūda aptver Neue Sachlichkeit (jaunās lietišķības jeb racionālisma) estētiskos ekskursus Veimāras republikā, (..) ungāra Andrē Kertēša (André Kertész, 1894–1985) kompozīcijas, iespaidīgos skatpunktus un neparastos kameras leņķus, amerikāņa Volkera Evansa (Walker Evans, 1903–1975) subjektīvi dokumentālo stilu, un amerikāņa Ralfa Jūdžīna Mītjarda (Ralph Eugene Meatyard, 1925–1972) 20. gs. 60. gadu gaisīgo un kontemplatīvo pieeju – un tie ir tikai daži piemēri.
Padomju izolacionisma kontekstā Spuris ir izņēmums tajā ziņā, ka praktizēja tādu fotogrāfijas veidu un valodu, kas, manuprāt, ir vienā līmenī ar starptautiski pazīstamajiem fotogrāfiem, kuri nodrošinājuši sev vietu fotogrāfijas vēsturē.
Egona Spura fotogrāfiju albums (sastādījis Andrejs Grants), kas ietver arī divus teorētiskus rakstus – prof. Eduarda Kļaviņa un Pamelas Braunas – izveidots kā koncentrēts, tomēr plašs ieskats meistara daiļradē, ļaujot beidzot to pilnībā iekļaut mūsu kultūrapziņā un arī pilnvērtīgi pievienot pasaules fotogrāfijas laukam.