Monogrāfija veltīta Senajai Ēģiptei, kur multikulturālā sabiedrībā kopš aizvēstures sakņojas tradīcija valkāt parūkas un galvassegas. To izcelsme nav viennozīmīga, un šā senākā posma līdz šim zināmais kultūrvēsturiskais konteksts tiek plašāk apskatīts, jo tas veido pamatu turpmākām tradīcijām un netiešām atsaucēm uz mītisko senatni. Vēsturiskajā posmā dominē nepārprotama ēģiptiešu tēlu depersonifikācija, kas attiecas uz propagandas nolūkos izstrādātiem dievu un valdnieku tēliem, kā arī visai vienādotiem pārējo ēģiptiešu tēliem. Minētais attiecas arī uz šiem tēliem atbilstošu matu kārtojumu, parūkām un galvassegām. Tomēr, izvērtējot parūku veidus un stilu saistībā ar to nēsātāju sociālo statusu un vietu sabiedrībā vēsturiskā griezumā, ir iespējams saskatīt vairākas sabiedrības attīstības tendences, kas bieži ir maskētas ar kanoniskām prasībām. Multikulturālās sabiedrības daudzveidība atklājas parūku un skūtu galvu šķietamā vienveidībā, ja tā tiek pietiekami detalizēti pētīta, un grāmatā izklāstītais ir tikai pirmās norādes pētījumu turpināšanai.
Monogrāfijas autors atklāj: "Grāmata par frizūrām un parūkām Senajā Ēģiptē tika iecerēta jau ļoti sen ar mērķi likt lasītājam pamanīt to krāšņumu un daudzveidību, saskatīt matu kārtojumā un parūkās viegli nepamanāmo un apslēpto, kas kļūst saskatāms noteiktā kultūrvēsturiskā kontekstā. Tāpēc darba saturs tika papildināts ar daudzām jaunām apakšnodaļām, kas ļaus lasītājam saskatīt šo dzīves jomas savdabību un skaistumu, kā sava veida prototipu, lai līdzīgi apskatītu arī Senās Grieķijas un Romas, arī renesanses laika un Viktorijas laikmeta matu kārtojumu, kas bagātinās mūs ar sajūtu gammu un ļaus būt izvēlīgākiem un prasīgākiem pret šo pakalpojumu iespējām pašlaik un nākotnē. Lai cik vienveidīgi izskatās tēli un to matu kārtojums Senās Ēģiptes attēlos, ir vajadzīgs laiks un iemaņas, lai novērtētu to daudzveidīgos vēstījumus, kas atspoguļoti, ņemot vērā sava laikmeta ierobežojumus. Un tādu ir ne mazums, bet galvenokārt ārpus valdnieka un galma. Ir bijuši strikti kanoni un reliģiskie ierobežojumi, tomēr seno ēģiptiešu dzīve nebija ne tuvu tik vienmuļa un mehāniski vienkāršota, kā senie ēģiptieši to vēlējās parādīt saviem dieviem.
Šis pētījums ir tikai neliels ekskurss seno ēģiptiešu sadzīves, labsajūtas un arī skaistuma priekšstatu dimensijā ar akcentu uz patlaban zināmā strukturēšanu, kas atvieglos pētniekiem nākotnē atsperties daudz dziļākām sociālās antropoloģijas studijām.”
