Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” septītā grāmata – Vitas Zelčes un Māra Zandera kopdarbs “Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības” – stāsta par 1934. gada 15. maija apvērsumu Latvijā, dodot iespēju saprast, kā un kāpēc tas notika, kāpēc izdevās tik vienkārši un bija tik sekmīgs. Grāmatā analizēta Kārļa Ulmaņa personība, mediju loma apvērsuma veicināšanā un to lojalitāte varai pēc apvērsuma, Ulmaņa režīma banālā, bet iedarbīgā ideoloģija un Latvijas tā laika sabiedrība, kuras lielākajai daļai bija pilnīgi vienalga, kas ir pie varas. Kāpēc tā? – arī uz šo jautājumu atbild grāmatas autori. Lai gan Latvijas autoritārisma laika posms ir viena no visvairāk pētītajām un aprakstītajām tēmām Latvijas vēstures zinātnē, Dr.hist. Vita Zelče uzsver, ka Ulmaņlaiku zinātniskai izzināšanai joprojām nav iespējams pielikt punktu.
Daži citāti no grāmatas:
“Latvijas politiskā un birokrātiskā, ierēdnieciskā elite, arī ekonomiskā elite bija diezgan tāla no lielākās iedzīvotāju daļas. Šī plaisa, kas pletās platumā, bija viens no iemesliem, kāpēc masas nereaģēja uz apvērsumu. Tas viss notika tālu no viņiem. No šī sociālā tāluma šķita – tie bagātie, pārtikušie cilvēki ar citādu dzīvesveidu savā starpā nokārto rēķinus un dala varu un ietekmi, bet mūsu dzīve kāda bija, tāda arī paliek. Arī sociāldemokrātu elite bija diezgan atsvešināta no savu atbalstītāju vai iespējamo atbalstītāju pamatmasas.”
“Lasot memuārus un vēstures apskatus, visu laiku ir sajūta, ka būtiskas ir tikai savstarpējās attiecības – to uzturēšana vai ārdīšana. Bet – kur ir valsts? Kur jums, politiķi, ir valsts intereses? Latvija kā valsts, nacionālās valsts attīstība, demokrātijas vai demokrātisko institūciju stiprināšana? Nemitīgi notika spēkošanās un vienošanās par amatiem vai pusamatiem, kas dod pieeju valsts resursiem. Mēs jums – to, un jūs mums – šo.”
“Saskaņā ar Satversmi un citiem tiesībaktiem varas maiņa apvērsuma ceļā bija likumpārkāpums, noziegums. Tātad par noziedzniekiem uzskatāma visa apvērsuma politiskā vadība – Ulmanis, Balodis, Skujenieks, Berķis, Gulbis un Bērziņš, kā arī praktiskajās darbībās iesaistītie policijas, aizsargu un armijas cilvēki. [..] Viņus nesodīja tikai tādēļ, ka pučs bija izdevies.”
“[Medijos] nebija pat pretošanās mēģinājuma demokrātijas un preses brīvības likvidācijai. Īpašnieki gribēja saglabāt savu izcili uzbūvēto biznesu, redakcijas ļaudis – darbavietas, visi kopā – sociālo statusu un sociālo drošību. Tātad arī mediji nodeva demokrātiju… Un tā bija liela nodevība, varbūt pat izšķirīgākā Latvijas turpmākajai gaitai, ne tikai šajā konkrētajā 15./16. maija naktī.”
“Iztaponība, vadoņa liekulīga glorifikācija kļuva par valsts identitātes neatņemamu daļu. Laikabiedri mēdza teikt, ka Ulmanim visapkārt bija noliektas muguras. Arī tas bija varas un sabiedrības komunikācijas un sadarbības modelis.”
Autore Dr.hist. Vita Zelče ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece, Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas profesore, vadošā pētniece Latvijas mediju vēstures, sociālās un sieviešu vēstures, kolektīvās atmiņas un rituālkomunikācijas jautājumos.
Grāmatas redaktore Inita Saulīte-Zandere, māksliniece Anna Aizsilniece, korektors Alnis Auziņš.
Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
