1949. gads ir viena no drūmākajām lappusēm Latvijas vēsturē. Martā lopu vagonos sadzen un svešumā aizved tūkstošiem latviešu ģimeņu. Baumas par draudošajām briesmām klīdušas jau sen, gudrākie saimnieki uz laiku pametuši savas saimniecības, aizbraucot paciemoties pie radiem vai kur tālāk. Bet daudzi baisajām prognozēm nav ticējuši līdz pēdējam brīdim, kad nakts vidū uzcelti no miega un aizvesti ar to, kas pie rokas. Sētās rej pamestie suņi, mauj neslauktās govis...
Taču dzīve neapstājas arī smagos un nemierīgos laikos — zeme jāar, kartupeļi jāstāda, krāsnis jāmūrē, tāpēc Eidim darba netrūkst. Viņam ir prasmīgas rokas un atsaucīga sirds, un šādas īpašības cilvēki prot novērtēt, pat ja reizēm sākumā nodomā — ko nu tāds jauns puika var prast un zpēt! Reizēm dienas izrādās par īsu, lai visu pagūtu, un tad darbīgais puisis ņem talkā nakts stundas. Pavisam negaidot Eida dzīvē ienāk mīlestība – Gaujas meitene Ilze, vidusskolniece ar dedzīgām acīm un cerību pilnu sirdi. Vai viņu mīlestībai būs lemts izdzīvot, spītējot līdzcilvēku skaudībai, neziņai par nākotni un daudziem tūkstošiem kilometru, kas uz laiku izšķir jaunos ļaudis?
