Šī grāmata nāk klajā zīmīgā laikā – tieši pirms 30 gadiem, 1991. gada augustā, līdz ar puča izgāšanos Latvija atguva savu neatkarību, un līdz ar to nebūtībā aizgāja arī iekārtas rupors laikraksts “Cīņa”. Patiesībā, tas, kā saka šīs grāmatas autors, “letālu infarktu” pārdzīvoja jau agrāk, kad žurnālisti ar demokrātisku un nacionālu stāju apvienojās “Neatkarīgajā Cīņā”. Egons pa tam laikam jau bija kļuvis par populārā humora un satīras žurnāla “Dadzis” galveno redaktoru un savu iepriekšējo septiņdesmit gados akumulēto ironiju par laiku un cilvēkiem, kas tam katrs savā modē kalpoja, varēja izpaust atbilstīgi šim žurnālistikas žanram. Cilvēka varā nav izvēlēties laiku, kad piedzimt, nedz sabiedrisko formāciju, kurā dzīvot. Bet ir lietas, ko tas nemaina, un viena no tām ir aroda profesionalitāte. Žurnālistikā tās rādītāji ir teksta kvalitāte un izteiksmes spilgtums. Tālab šo grāmatu vēlos ieteikt jaunajiem žurnālistiem. Lasiet, mācieties, lasiet arī starp un zem rindām! Bet, jūs, cienījamie vecie cīņubiedri, atminieties, pasmaidiet un – iedvesmojieties!/Ligita Kovtuna, izdevēja.
