Pirms mēs iepazinām Astridu Lindgrēni (1907–2002) ar grāmatām par Pepiju Garzeķi, viņa ar ģimeni dzīvoja Stokholmā un spēra savus pirmos soļus rakstniecībā.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Astrida Lindgrēne rakstīja dienasgrāmatas, kurās dokumentēja kara šausmas. Šajās dienasgrāmatās mums atklājas jaunas rakstnieces un vienlaikus mātes un gluži ikdienišķas stokholmietes pārdzīvojumi un emocijas. Mēs iepazīstam Astridu gan kā drosmīgu kara un vardarbības kritiķi, gan kā ļoti precīzu un vērīgu pasaules notikumu apskatnieci. Lappusi pa lappusei mēs uzzinām viņas domas par produktu normēšanu, informācijas ierobežotību, padomju iebrukumu Somijā un ļaunuma dabu, kā arī par privātiem pārdzīvojumiem, finansiālām grūtībām un sarežģījumiem, kurus viņai nākas pārvarēt kā mātei un rakstniecei.
