Latviešu leģionāra piezīmes
Atmiņu autors pret paša gribu secīgi izgājis fronti (latviešu leģiona sastāvā), Kampfschule (būtībā soda bataljonu), padomju lēģeri, NKVD celtniecības bataljonus… Kā raksta viņš pats: “Kad atmiņā pēkšņi uzpeld jaunības gadi, šķiet gandrīz neticami, ka esmu palicis dzīvs. Un ka man ir divas meitas un septiņi brīnišķīgi mazdēli. Tai pašā laikā es domāju, ka mans dzīves ceļš, visticamāk, nav unikāls, bet gan diezgan tipisks vīrietim, kuram iegadījies piedzimt Latvijā 20. gadsimta 20. gadu sākumā.” Mūsu varonis neko nevērtē, tikai liecina. Desmiti un simti šādu atmiņu palīdz veidot laikmeta zīmējumu. Mūsdienu lasītājam, tādam, kurš godīgi vēlas saprast, kas īsti notika pretrunīgajā 20. gadsimtā, šis vēstījums atklās veselu pasauli, kas nav ideoloģijas un politikas angažēta. Šīs atmiņas varētu nodēvēt par “ierakumu patiesību” no laikmeta, kurš samala pelnos desmitiem miljonu dzīvju.
