Nesalauztais

ai cilvēks dzīves laikā spēj nonākt ellē, nesalūzt un izrauties no tās? Lūija Zamperini piemērs pierāda, ka var.
Šī grāmata vēsta par 20. gadsimta baisajiem kūleņiem, kuros sadragāti neskaitāmi likteņi. “Nesalauztais” apstiprina arī cilvēka spēju izdzīvot, neraugoties uz to, ka vēsture aizliek priekšā kāju sapnim par uzvaru olimpiskajās spēlēs, bet skrējienu stadionā iemaina pret pazemojumiem karagūstekņu nometnēs Japānā. Šis dokumentālais stāsts apliecina — reālā dzīve reizēm apmet tādus līkločus, kādus grūti atrast pat romānos. Tā ir smaga un nopietna lasāmviela un vienlaikus arī apliecinājums spējai izdzīvot.
Kultūras žurnālists Arno Jundze

Recenzijā, kas publicēta laikrakstā The New York Times 2010. gada novembrī īsi pēc tam, kad bija nācis klajā Loras Hillenbrendas (1967) “Nesalauztais”, Dženete Meslina piezīmē: “Ideāli būtu lasīt “Nesalauzto”, ne nieka nezinot par Lūisa Zamperini likteņa līkločiem. Lora Hillenbrenda raksta tik aizraujoši un prot tik prasmīgi kāpināt sasprindzinājumu, ka lasītājam nav viegli uzminēt, kādi pārbaudījumi gaida viņas varoni nākamajā brīdī un kā viņam izdosies izdzīvot šķietami bezcerīgā situācijā.”
Tomēr, pat paturot prātā recenzentes ieteikumu, nepieciešams uzsvērt, ka Lūija Zamperini fikcionalizētā biogrāfija, ko patiešām var lasīt kā aizraujošu piedzīvojumu romānu, ir tapusi ilgu, rūpīgu un pārsteidzoši detalizētu pētījumu rezultātā. Lai uzrakstītu sava varoņa dzīvesstāstu, Lora Hillenbrenda izlasīja milzīgas dokumentu kaudzes, pasūtot nepieciešamos materiālus no ASV, Japānas un citu zemju arhīviem, uzmeklēja un pacietīgi iztaujāja Lūisa Zamperini radiniekus, bērnības un jaunības draugus un paziņas, dienesta biedrus, karagūstekņu nometņu iemītniekus un tā joprojām. Ar pašu galveno varoni, kas brīdī, kad viņi iepazinās, jau bija pārsniedzis deviņdesmit gadu vecumu, rakstniece sarunājās vairāk nekā 75 (!) reizes. Telefoniski. Ne reizi nesatiekoties. Jo amerikāņu rakstniece Lora Hillenbrenda, tikai divu, toties pārsteidzoši populāru dokumentālās literatūras žanra darbu autore, jau kopš deviņpadsmit gadu vecuma cieš no pagaidām maz izpētītas slimības, kas tiek dēvēta par hroniskā noguruma sindromu un nereti gandrīz pilnībā laupa pacienta darbaspējas. Nespēdama atstāt mājas, rakstniece tomēr prata iepazīt savu varoni un viņa apbrīnojamo odiseju tik pamatīgi, ka Lūiss Zamperini vēlāk mēdza jokot: “Būs jāpiezvana Lorai, lai noskaidrotu, kas īsti atgadījās tajā karagūstekņu nometnē.”
Tagad, kad Loras Hillenbrendas “Nesalauztais” tiek piedāvāts arī latviešu lasītāju vērtējumam, man gribētos vēlreiz uzsvērt, ka patiesībā šī grāmata ir ne tikai aizraujošs stāsts par Lūisu Zamperini, parastu puisi ar ļoti neparastu likteni, bet vienlaikus arī apliecinājums, ka rakstnieka aicinājums var palīdzēt pārvarēt pat šķietami nepārvaramus šķēršļus.
Tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana