“Mēs bijām sprinteri, kas izgāja uz īso distanci, un sapratām, ka jākļūst par gargabalniekiem, ka tas ir maratons. Bezgalīgs maratons. Ukraiņu voluntieri saka — ja tu nespēj skriet uzvaras virzienā, tad ej uzvaras virzienā, kad jau nevari iet uzvaras virzienā, tad rāpo uzvaras virzienā, bet, kad jau pat rāpot nespēj, tad guli uzvaras virzienā. Tas par mums!”
Diāna Makarova, voluntiere kopš 2014. gada
“Mēs nezinām datumu, mēnesi vai gadu, kad uzvarēsim un varēsim atgriezties pie savām ģimenēm. Taču mēs esam pārliecināti par to, ka, lai cik ilgs būs karš, mums blakus būs uzticami biedri, mūsu sirdīs — Dzimtenes mīlestība, bet rokās — ieroči. Un tas viss mums neļaus atkāpties: ne šodien, ne pēc gada vai desmit.”
Deniss Prokopenko, apakšpulkvedis
“Es gaidu brīdi, kad atkal došos turp. Ko šajā reizē aizvedīšu, vēl nezinu — tas ne vienmēr ir pats svarīgākais. Mums tava klātbūtne apliecina Latvijas cilvēku atbalstu, tā ne reizi vien teikuši ukraiņu karavīri. Tas viņiem ir ļoti svarīgi.”
Atis Klimovičs
ATIS KLIMOVIČS (1962) ir reportieris un voluntieris. Žurnālistikā darbojas kopš 1991. gada, vairāk nekā trīsdesmit gadus bijis kara reportieris un rakstījis par notikumiem Afganistānā, Azerbaidžānā, Čečenijā, Gruzijā, Irākā, Ukrainā un citu valstu militāro konfliktu zonās. Ata Klimoviča grāmata “Personiskā Latvija. Divdesmitā gadsimta stāsti” (2011) saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu. Karsto punktu reportiera pieredze apkopota grāmatā “Kara reportieris ceļā” (2022; abas izdevusi “Dienas Grāmata”).
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
