Grāmatu "Latviešus Sibīrijā meklējot" veido 1975. gadā Ingvara Leiša sarakstītā dienasgrāmata un Ulda Brieža uzņemtās fotogrāfijas. Abi autori latviešus Sibīrijā meklējuši, ar velosipēdiem no maija līdz novembrim virzīdamies no Rīgas uz Vladivostoku.
Vai tas ir jaunības neprāts, dēkaiņu gars, kas mudina divus jaunus cilvēkus ar padomjlaiku plīstošajiem velosipēdiem, bez piemērota ekipējuma braukt tūkstošiem kilometru pa brīžam katastrofiski sliktiem ceļiem, riskēt ar veselību un, iespējams, pat dzīvību apvidos, kur cilvēks netiek uzskatīts par lielu vērtību, jo bezgala daudzi tur nevis vienkārši gājuši bojā, bet nogalināti, iznīcināti? Nē, tas nav brauciens, kura mērķis ir iekļūšana Ginnesa rekordu grāmatā. Velobraucējus virza misijas apziņa. Dziļos stagnācijas laikos, kad Staļina šausmu darbi vairs netiek veikti, toties tos nav ieteicams atcerēties, jaunie vīrieši dodas meklēt savējos.
Šī ekspedīcija nav grūta tikai fiziski. Tas nav tikai sports, tās nav tikai jauneklīgas dēkas. Ceļotāji atrod latviešus – viņu atsevišķos likteņus un kopējo vēsturi. Un tas ir smags atradums.
Tagad, kad katrs ir vismaz dzirdējis Lejas Bulānas vai Arhangeles vārdu, kad skolā stāsta par latviešu iznīcināšanu PSRS 1937.-1938.gadā un vārdu “gulags” cilvēki nebaidās skaļi izrunāt, šī dienasgrāmata ir īpaši iedarbīga. Tā noplēš apraduma plēvīti, ar ko normāla ikdienas dzīve pārklāj brūces tautas atmiņā.
Dienasgrāmatai un fotogrāfijām ir vēsturisku dokumentu svars. Tās apliecina apbrīnojamu spēju sekot savam aicinājumam, pildīt misiju, kas ir pašu itin kā nejauši atrasta, bet nozīmīga visai tautai. Un ir lieliski, ka šis milzīgais saturs atklājas spurainā, nenogludinātā tekstā, kādu nerakstītu ne profesionāls vēsturnieks, ne rakstnieks. Ceļotāji sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem, ēd makaronus, dzer šņabi, lāpa velosipēdu riepas, sulīgi raksturo sādžas un to iemītniekus... Šis dzīvīgais, gandrīz neapstrādātais stāstījums vienā mirklī iegremdē laikos, kuros ir daudz baismu, netīrības un... smieklīgā. Kad grāmata galā, gribas atviegloti uzelpot: tā, paldies Dievam, ir pagātne! Un tūlīt neviļus nākas saspringt: bet ja nu...
Ir grūti ārzemniekam un arī latvietim, kurš nav piedzīvojis padomju laikus, izstāstīt, kā bija, kad nebija iespēju redzēt pasauli aiz dzelzs priekškara, atcerēties savas tautas vēsturi, galu galā – veikalā nopirkt kaut ko vairāk par sauso zupu un polšu... Šī grāmata ir kā laika mašīna, kurā aicināti iekāpt gan tie, kuri šo laiku paši piedzīvojuši, gan tie, kuri netic, ka tāds ir bijis.
Padomju sadzīves detaļas un latviešu tautas liktenis, dabas varenums un divu neprāšu vajadzība tikt līdz mērķim... Grāmatā – kā dzīvē. Viens pret vienu.
