Ar tādām neprecas

Laura ir normāla, simpātiska sieviete, kas astoņus gadus – patiesībā labāko jaunības laiku – pavadījusi kopā ar kādu vīrieti, taču viņa tuviniekiem sieviete šķitusi kaut kādā ziņā laulībām nepieņemama. Un tad ir grūti vēl ilgāk palikt kopā, turklāt Laura iekšēji par to jau kādu laiku šaubās – vīrietis it kā patīk, viņa pat gribētu apprecēties, nu kaut principa pēc, taču nespēj iztēloties audzinām kopīgus bērnus. Sabiedrībā vēl diezgan stipri iesakņojies uzskats, ka neprecēta sieviete virs trīsdesmit savā ziņā norakstāma, jo šajā vecumā, lūk, pieklājas staigāt blakus vīram un ar bērniem pie rokas. Taču savu laimi cilvēks var atrast jebkurā vecumā, ja vien uzdrošinās. Laurai nav pat ienācis prātā, ka viņa tik labi jutīsies pēc aiziešanas no Vidmanta, un tas liecina, ka nereti attiecības tiek uzturētas ieraduma, nevis jūtu dēļ. Kad draudzene Laurai vaicā, kā viņa jūtas, saņem atbildi: “Laikam jau bēdīga, it kā… Jo tā vajadzētu būt. Bet nav.”