Andris Kolbergs latviešu literatūrā ir gluži vai universāla kategorija. Sakām – latviešu detektīvs, domājam – Andris Kolbergs. Sakām – Andris Kolbergs – domājam latviešu detektīvs. Kolbergs radīja latviešu detektīvu un nu jau gandrīz pusgadsimtu ir noturējis tā vadības grožus savās rokās. Taču Kolbergam ir arī citas ilggadīgas aizraušanās, kas publiskotas tiek vien atsevišķos gadījumos. Viena – dažādu vecu dzelžu kolekcionēšana, ko viņš dažā grāmatā jau apcerējis. Otra – medības. Tieši par tām stāstīts Kolberga jaunākajā grāmatā “Bise un kapakmens”.
Ja reiz medības, tad gluži loģiski, ka pēc medībām izskan arī žanrs, ko lāgiem mēdz dēvēt par medību stāstiem. Pats par sevi saprotams, ka medību stāsti ietver gluži reālus lāgiem komiskus, lāgiem dramatiskus atgadījumus iz medību pieredzes, arī – atmiņas, kas gadu desmitos sakrājušās gana daudz. Tāpat saprotams, ka neiztrūkstoša medību stāstu sastāvdaļa ir visāda veida pārspīlējumi, kaut gan, pieļauju, mednieki ar pārspīlējumiem neaizraujas tik ļoti kā makšķernieki, jo medības ir kolektīvs pasākums, kurā ļauži savām acīm skata cits cita veikumu un kolēģiem ar visprastāko fleitēšanu neko daudz neļauj aizrauties.
Tātad – Andris Kolbergs mednieka skatā. Kā allaž mazliet ironisks, bet jo sevišķi pašironisks, mazliet skeptisks, bet noteikti – interesants. Izrādās, detektīvrakstnieka ķēriens lieliski iederas arī medību stāstos. Bise – šis instruments, protams, ir pašsaprotams medību piederums, bet kāds sakars bisei un medībām ar kapakmeni? Par to – Andra Kolberga jaunajā grāmatā.
