Ir 1897. gads. Vai septiņgadīgā Mīnīte, parasta latviešu zemnieka meita, jauš, ko viņai sola lielā pasaule? Un tā patiesi ir liela, jo netālu no Veckalniņu mājām milža miegā klusi dus Vītolkalns, no kura – ai! – cik plaši apvāršņi paveras! Lielais Debesu Lākturis mēness taču apspīd visu – gan to, kas tuvu, gan to, kas tālu un acij nav saredzams. Pasaule ir liela un gaida Mīnīti.
Jā, Mīne Kalēja mierā vis nesēdēs. Kājas naski zib, rokas grib darba, un galva pilna nākotnes sapņu un ieceru. Viņa mācās un strādā. Rīga, Pēterburga, Maskava, Vladivostoka un pat Ķīna. Pārciests Pirmais pasaules karš, iepazīti visdažādākie ļaudis un pieredzētas ne tikai sāpes, bet arī neticami brīnumi.
Mīnes Kalējas dzīve 20. gs. 30. gadu Rīgā ir labklājīga. Viņa strādā liela laikraksta redakcijā un laimīgā laulībā audzina meitu, taču pie durvīm klauvē Otrais pasaules karš. Vai tiešām būs pienācis laiks likt lietā dzimtas sieviešu seno mantojumu – duci zelta nikolaju? Bet varbūt Mīnes dvēselē rodama daudz lielāka bagātība – spēks, kas ir varenāks par visas pasaules materiālajām vērtībām?
Tulkotāja, redaktore, dzejniece un rakstniece Daina Grūbe (1960) jau sen bija vēlējusies uzrakstīt biogrāfisku romānu par savu vecmāmiņu Matildi Šmiti (Lečmani) – neparastu latviešu sievieti, kura visos dzīves pārbaudījumos par vissvarīgāko balstu atzinusi gara gaismu un darba tikumu. Tagad, kad sakrāta krietna dzīves un darba pieredze, romāns dodas pie lasītājiem.
