Stāstu krājums “Dunduri un dēmoni” ir spilgtākā latviešu postmodernista Jāņa Einfelda (1967) devītā grāmata. Jāpiebilst, ka ikkatrs no līdz šim izdotajiem Einfelda darbiem ir gana nozīmīgs, lai tos uzskaitītu atkal un atkal: miniatūru krājums “Mēness bērns” (1995), stāstu grāmatas “Pornogrāfisko bildīšu tirgotājs” (2001), “Neļaudis” (2005) un “Meļu dzīres” (2009), romāni “Cūku grāmata” (1996), “Veči” (1999), “Palaidnis” (2007) un triloģija “Rīga” (2015).
Einfelda jaunākajā darbā ij dunduri, ij dēmoni ir gan metaforiski, gan gluži taustāmi un klātesoši. Rakstnieks un viņa alter ego Fabulu Jūlis ieaicina lasītāju pagājušā gadsimta 90. gadu absurdā kapitālisma realitātē — un tā ne tikai izklaidēs un smīdinās. Kā sniega bumbu rakstnieks pamazām veļ jautājumu: vai mēs šeit un šodien daudz atšķiramies no viņa izdomātajiem varoņiem un kas tādā gadījumā mūs sagaida?
Krājuma pirmā daļa “Dunduri un dēmoni” šo sniega bumbu saveļ, bet otrajā daļā, etīžu kopā “Ziema”, kas veltīta vienai no “Dunduru un dēmonu” varonēm, lasītājam līdz ar autoru jādodas neapstādināmā skrējienā no sniega kalna lejup — prom baltajā tukšumā.
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
