No tiesas apskaužu lasītājus, kas šo grāmatu tur savās rokās pirmoreiz. Viņu acīm atklāsies notikumi un tēli, kuru eksistence apliecina stāstījuma spēku arī 21. gs. latviešu literatūrā. Šajā juku laikā, kad trūkst ticības labākai nākotnei un stabilitātei, Andras Neiburgas stāstu krājums “Stum, stum” atgādina, ka augstākā vērtība, kas cilvēkam ļaus pārdzīvot netaisnību un neiecietību, ir humānisms. Autors-demiurgs šo stāstu pasauli nepārvalda, tā eksistē it kā pati no sevis, taču Andrai izdevies panākt līdzsvaru starp nosacīto un konkrēto, starp grotesko un reālo, jo stāstu varoņus autore attēlojusi kā sev līdzvērtīgus. Kritiķi šos tēlus dēvējuši par dīvaiņiem, neveiksminiekiem un dzīves apdalītajiem, taču lasītājs drīz sapratīs, ka autores stindzinoši precīzā skatiena dēļ tie pārāk stipri līdzinās mums pašiem. (Jānis Ozoliņš, literatūrzinātnieks)
