Svētulis. Mantojums
Runā, ka par īstu vīrieti liecina tikai viņa padarītie darbi un sasniegtie mērķi, un īstai sievietei svarīgi, ka pretējam dzimumam tādi vispār ir. Kad šādu mērķu meklējumos sevi pieķer Andris Bērziņš, viņš savu atmiņu apcirkni sāk pārcilāt galvā, to atstāstot diktofonam. Galvenais varonis atklāj, ka seksualitātes un savas personības pieņemšana viņa dzīvē aizsākusies jau četrpadsmit gadu vecumā. Noslēpumainības plīvurs tiek noņemts brīdī, kad izkristalizējas, ka vērtības un uzskatus par apkārtējo pasauli ir veidojušas vietas, cilvēki un dzīves piedāvātās iespējas, kurām ļaujoties, viņš ir kļuvis par personību, kas novērtē garīgās un kultūras vērtības, tai pat laikā atrodoties ļoti tuvu dzīvnieciskajiem instinktiem, ļaujoties vētrainai seksuālai pieredzei ar pretējo dzimumu. Vai vienmēr tiks pieņemti pareizie lēmumi un vai ainas, ko viņš piedzīvojis, liksies amorālas, ja pat pašam, tās atceroties, tās īstas padara fakts, ka tās ir daļa no viņa līdzšinējās dzīves?
