Sērijā “Latvijas mākslas klasika” grāmata par Johanu Valteru (1869–1932), vienu no meistariem, kas 19.–20. gadsimta mijā Latvijā lika pamatus modernajai glezniecībai.
Viņa vietu tālaika Latvijas izcilāko gleznotāju trijotnē līdzās Vilhelmam Purvītim un Janim Rozentālam iezīmēja gleznieciskā talanta apvienojums ar izkoptu muzikalitāti.
1906. gadā Valters pārcēlās uz Vāciju, par radošo pseidonīmu pieņemdams savu mirušo vecāku uzvārda apvienojumu – Valters-Kūravs (Walter-Kurau). Drēzdenes periods (1906–1916) atklājās kā Valtera daiļrades “galanto svētku” laiks, kura postimpresionistikais dekoratīvisms atbilda Belle Époque gaisotnei. Savukārt Berlīnes periodā (1916/1917–1932) radošie meklējumi izteiksmē sabalsojās ar Pola Sezana, vācu ekspresionistu, franču fovistu un kubistu glezniecību, tomēr nezaudēja īpašo savdabību.
Glezniecisks prieks par dabu mostas tikai tad, kad cilvēka acs tajā aiz konkrētiem objektiem sāk saskatīt melodiskas krāstoņu attiecības un smalkas formveides sakarības.
Johans Valters
