«Jau kopš 60. gadu sākuma, kad Līvijas Endzelīnas darbi tikko parādījās izstādēs, tie iemantoja nedalītas skatītāju simpātijas, kā arī atzinīgu vērtējumu profesionālajā vidē. Taču aiz strauji augošās atzinības slēpās savrupa māksliniece, kas izvairījās publiski komentēt savas mākslas attīstību, ierosmes un radošos principus. Viņas klusās dabas piesaistīja ar nacionālu vai metafiziski sirreālu tēlainību, kas bija izklāstīta šķietami saprotamā, realitāti imitējošā vizuālajā valodā. Latvijas mākslā Līvija Endzelīna ienesa jaunu, oriģinālu un ļoti subjektīvu reālistiskās glezniecības versiju, atšķirīgu gan no iepriekšējos gadu desmitos kultivētās akadēmiskā sociālistiskā reālisma metodes, gan viņas laikā topošā avangardiskā hiperreālisma,» tā grāmatas autore Daina Auziņa.Latvijas 20. gadsimta otrās puses klusās dabas glezniecībā Līvijas Endzelīnas rokraksts ir atšķirīgs. Mākslinieces darbus var nosacīti iedalīt vairākās plašās tematiskās grupās, vienu no plašākajām veido tradicionālas ievirzes klusās dabas – gleznas «Pupas», «Lauku maize», «Medus», «Mātes blūze» u. c. Otra plašākā kluso dabu tematiskā grupa Līvijas Endzelīnas daiļradē ir metafiziskās kompozīcijas, kuru tēlu sistēmu veido vecu grāmatu folianti, vēstuļu sainīši, apstājušies pulksteņi vai to mehānismi, putnu izbāzeņi, piestas, stikla lēcas u. tml. Vēlākie darbi papildina stilistisko klāstu ar sirreāli fantastiskām variācijām. Sirreālisma tendences ļauj izcelt Līviju Endzelīnu starp nozīmīgākajiem savas paaudzes autoriem, māksliniece radījusi ļoti subjektīvus šā stila paraugus Latvijas mākslā.
