Pēdējā teikuma lāsts
Noziegums. Upuris. Izmeklētājs, aizdomās turamie. Bet lasītājs drīz vien pārliecināsies, ka šis nav detektīvs, kurā svarīgi noskaidrot vainīgo. Liktenim traģiskais notikums ir tikai pīķa dūzis romānā tēloto cilvēku mūža spēlē. Jauno skolotāju Gunu savaldzina Daumanta spēks, pat skarbums. “Greizsirdīgs? Labi, lai ir! Mīlestība bez greizsirdības ir kā šolaiku rozes – bez smaržas. Greizsirdība nozīmē vēlēšanos paturēt mani vienīgi sev…” domā Guna. “Daumants Gunai likās līdzīgs lielam bērnam, kurš cenšas rīkoties kā pieaugušais, tikai neizdodas. Toties uz upes! Valdnieks! Zināja, prata, izdarīja.” Gunai nākas izjust, ka viņš grib būt arī savas sievas valdnieks, ka Guna būs viņa privātīpašums. Tas ir smagi. Un tad Gunas dzīvē ienāk cits vīrietis. Kalvis. Kā izdzīvot kaislību, maigumu un sirsnību, ja tas viss zagšus jāzog? Vai šīm attiecībām lemts būt ilgstošām? Viens liktenīgs teikums izšķir visu.
