Kodols.
Šogad dzejniecei Veltai Kaltiņai svinēsim neticamu un skaistu 90 gadu jubileju. Veltu Kaltiņu un Roaldu Dobrovenski esam raduši uzlūkot kā mūsu literatūras “zelta pāri”. Dzejniece ne tikai gadu skaita, bet arī radošā ziņā ir ilgdzīvotāja. Veltas Kaltiņas jaunākā krājuma “Kodols” manuskripts nezinātājam neļauj nojaust autores vecumu - tas ir izteiksmē svaigs un tiešs. Šī dzeja sasaucas ar pagājušā gadsimta 60.- 80. gadu femīnās dzejas tembru, taču “iet pati ar savu vēju”, glabājot īpatnu, itin kā zem pavarda pelnu sūbējuma apslēptu ogļu mirdzumu. “Vārdi Veltas dzejā cieši aptver izjūtas kodolu. To pinums ir grods, neizļurkājoties kaprīzās metaforu mežģīnēs vai nesastingstot intelektuālās konstrukcijās. Jo pinumam jānotur būtiskākais - cilvēka mīlestība pret cilvēku, vēstures nepanesamais vieglums, dabas un tautasdziesmas elpa. Tā ir jauneklīga dzeja ar nodzīvota mūža redzīgumu, “ – tā jauno krājumu vērtē tā redaktors, dzejnieks Māris Salējs..
Jaunās grāmatas pamats un – atkārtojot jau krājuma nosaukumā minēto, kodols, ir 21. gadsimta padsmitajos gados radītie dzejoļi; tie šajā krājumā piedzīvo savu pirmpublicējumu. Pavisam neliela daļa dzejoļu izvēlēta no agrākajiem Veltas Kaltiņas dzejas krājumiem, ievērojot tuvākās radniecības principu. Viss dzejas kopums, kā min pati dzejniece – “ir mans sveiciens vairāku gadu desmitu laikabiedriem. Klātesošiem, aizgājušiem, nākošiem.”