Pulkveža rudens

Dzejuļi – tā aktieris un režisors Ēriks Vilsons dēvē savas dzejas rindas. Dzeju viņš rakstījis jau sen un ar dažādiem nikiem publicējis to tīmeklī. Tagad daļa no rakstītā apkopota krājumā “Pulkveža rudens”. Dzejā Vilsons atspoguļo sava liriskā varoņa identitātes meklējumus. Vēro, it kā no malas, un pasmaida gan par savām attiecībām ar mīļoto sievieti un pasauli ap sevi, gan Dievu, sabiedrību, saviem nepiepildītajiem sapņiem. Tas ir vīrietis, kurš nevēlas novecot, bet tomēr atrod iespēju par sevi ironiski pasmieties. Kaut arī Vilsona liriskais varonis nonācis tādā kā strupceļā (“Stāvu es pie restorāna ēkas/ Nosprāgt, šķiet, par agru,/ Precēties – nav spēka!”), dzejnieks mazliet rezignētā, tomēr humora un pašironijas pilnā tonī mudina meklēt, nepadoties, būt un gūt prieku no šīs būšanas. Autora rotaļīgais izteiksmes veids – vienkāršruna, pat jaunvārdi un žargonvārdi – veido Vilsona īpašo balsi, kas atšķiras no citām un piesaista lasītāju.