Hilda Vīka. Latvijas mākslas klasika
Sērijā “Latvijas mākslas klasika” grāmata par Hildu Vīku (1893–1963). “Latvijas 20. gadsimta 20.–30. gadu mākslas ainā spoži uzmirdzēja savdabīgi valdzinošā Hildas Vīkas daiļrade, kurā naivā dabiskumā sakausējas prāts un jūtīgums, dabas un iztēles radītie sižeti un tēli,” raksta grāmatas autore mākslas zinātniece Valda Knāviņa. Sērijas māksliniece – Anta Pence.
Mākslinieces radošais mantojums ir visai plašs: melnbaltie, filigrāni izstrādātie zīmējumi un smalkie, daudzkrāsainie akvareļi, īpatnēji stilizētie ainavu, portretu un aktu gleznojumi. Hilda Vīka rakstīja arī dzejoļus, stāstus un romānus, kurus pati ilustrēja.
Hilda Vīka mācījusies Latvijas Tautas universitātes Mākslas un filozofijas fakultātē, kur vakaros apguva ievadu glezniecībā pie mākslinieka Roberta Šterna. Vēlāk kādu laiku “pamēģināja” mācības pie Romana Sutas. 1922. gadā nolēma vairs neturpināt studijas Tautas universitātē, bet apmeklēt gleznotāja Augusta Zauera mākslas studiju. Kad 1924. gadā darbnīcu atvēra Uga Skulme, Hilda Vīka nolēma mācības turpināt pie Skulmes.1925. gadā Vīku uzņēma Neatkarīgo mākslinieku vienībā, kas ļāva viņai pamazām iejusties mākslinieku vidē un gūt svaigus iespaidus.
“Vīkai vienkārši piemita tas naivisma nervs, ko viņa sevī pat gribot nespēja apslāpēt. Lai cik virtuozs būtu jaunās mākslinieces zīmējums vai cik nevainojami veidota kompozīcija, tieši viņas dabiskais, varbūt reizēm pat pārāk vaļsirdīgais vēstījums padarīja darbus gan pievilcīgus, gan arī pretenciozus,” raksta autore. “Vīka bija pašpaļāvīga, brīvdomīga sieviete un uzskatīja, ka “māksliniecēm neeksistē nekādi pilsoniski aizspriedumi, aizliegumi, devīzes, baušļi. Viņām pašām savs ceļš, savs gājiens, un tas vienmēr ticis un tiks attaisnots.””
Hilda Vīka atstājusi skaitliski iespaidīgu radošo mantojumu. Mūsdienās Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā glabājās vairāk nekā 100 Hildas Vīkas gleznu, zīmējumu, akvareļu un darbu uzmetumu. Ievērojama daļa mākslinieces darbu un arhīva materiālu atrodas arī Rakstniecības un mūzikas, Dobeles, Turaidas un citos Latvijas muzejos, kā arī privātkolekcijās.
