Kā vecmamma vislaik samazinājās

Katrā ģimenē pienāk brīdis, kad kopīgi krustojas vairāku paaudžu dzīves ceļi – jaunākās, vidējās un vecākās, diemžēl, pēc kāda laika vecākā paaudze aiziet mūžībā,turpinot mūžīgo pasaules dzīvības ciklu. Bieži tieši vecvecāku nāve bērnam ir pirmā pieredze kāda tuvinieka zaudēšanā, skumjās un līdzjūtībā. Cilvēks pasaulē ierodas maziņš un neaizsargāts, skatot pasauli ar zīdaiņa acīm,taču turpmāk mazulis tikai augs, un kļūs lielāks,līdz kļūs pieaudzis. Cilvēkam sasniedzot zināmu bioloģisko vecumu, sakās neatgriezenisks, dabisks novecošanas process, kurā cilvēka ķermenis kļūst mazāks un nosacīti uzsāk atgriešanos savā pirmatnējā stāvoklī. Grāmatā “Kā vecmamma visu laiku samazinājās” mazmeitiņa izstāsta savas vecmammas Rozes dzīvesstāstu, kurā atklāj gan viņas laimīgākos, gan sāpīgākos brīžus. Stāstā atklājas arī daudzas sāpīgas un skumjas lietas, kuras saistītas ar cilvēka novecošanu, taču autora izvēlētā vēstījuma forma to pasniedz ar bērna pasaules redzējumu, piešķirot stāstam īpašu sirsnību un bērnišķīgu vieglumu. “Vai tu zini, kāpēc veci ļaudis visu laik samazinās un samazinās? Un tieši tajā brīdī, kad es sataisījos teikt, ka nezinu, ka varbūt nekad to arī neuzzināšu un ka es esmu tik noskumusi un vientuļa, mana sirds atvērās vaļā, un es to zināju gan. Bez šaubām! Lai vienmēr būtu ar mani.Lai varētu nākt dzīvot vienā no maniem sirds kambariem”