Lielās cerības
Garām ejot, es piestājos, lai palūkotos uz namu, un tā apsūbējušās sarkano ķieģeļu sienas, aizmūrētie logi, sakuplojušās zaļās efejas, kuru zari un stigas it kā cīpslainas rokas bija apvijušas pat skursteņus, - viss saplūda krāšņā, vilinošā teiksmā, kur galvenais varonis biju es. Un šīs teiksmas iedvesmotāja, tās dvēsele, protams, bija Estella. Bet, kaut arī es biju viņai tik stipri pakļāvies, kaut mani sapņi un cerības tik cieš saistījās ar viņu, kaut viņa jau bērnībā bija tik spēcīgi ietekmējusi manu dzīvi un raksturu, es pat šai romantiskajā rītā nemēģināju apveltīt viņu ar īpašībām, kas viņai nepiemita.
